ZIEMAS RETRĪTS 2014.
Ir pagājis, kāds laiciņš kopš beidzies Retrīts (13.01.14.), bet domas apkopoju pavisam nesen. Kāpēc man ir tik svarīgi šie vasaras un ziemas Retrīti?
Man Retrīta laiks ir laiks, kad veicu savu garīgās attīstības praksi.
Beidzot varu atslēgt un nolikt malā mobilo telefonu un zinu, ka šajā laikā mani netraucēs. Nav TV, datora, grāmatu un citu ikdienišķu lietu, nav ikdienišķās steigas. Beidzot varu paklusēt.
Ar mani kopā ir cilvēki, kuri arī atstājuši ikdienišķos darbus, steigu tur ārpusē.
Kad pēdējo reizi esam tā pa īstam izbaudījuši klusumu!? Var sēdēt klusītēm, meditēt, pamazām apslāpējās trokšņi tavā būtībā. Tomēr tas vēl nav tāds īsts klusums.
Īsts klusums dzimst tavā iekšienē pamazām, un to neviens nevar uzspiest. Tas ir pilnīgi atšķirīgs klusums. Reizēm iekšā Tavs klusuma avots burbuļo un mutuļo – birst asaras, kamols kaklā – kāpēc tik daudz pretrunu!!??
Īsts klusums ir tik ļoti pozitīvs, ka reizēm lauž līdz kaulam, jāiziet cauri sāpēm, asarām... šajā klusumā ir milzīga enerģija, tas ir saprāts un apzinātība – kāpēc ir tā un ne citādi. Tā ir tā reize un vieta, kur pašam vērīgi jāieklausās sevī, savā Dvēselē un visā Dieva radītajā pasaulē. Un šādu tīru klusumu būtu, jāizbauda ikkatram cilvēkam.
Tas ir laiks, kad saredzu savas kļūdas, tās analizēju. Esmu sapratusi, ka kļūdas tā ir tik dabiska lieta, tās uztur mūsu cilvēcību. Nav nekā nepareiza kļūdu pieļaušanā, no kļūdām ir jāmācās un galvenais vajadzētu pacensties neatkārtot vienas un tās pašas kļūdas otrreiz, bet arī tas ne visiem izdodas.
Tas ir laiks, kad beidzot bez steigas ieklausos putnos, skatos un vēroju kokus, zvērus, zvaigznes. Un nevilšus rodas jautājums, bet kāpēc tikai tagad to visu sāc ievērot? Tāpēc, ka esmu klusumā, mierā un harmonijā pati ar sevi. Šis ir laiks, kad esmu atlaidusi visas savas rūpes, darbus, kuri nekad nebeidzas, jo tā ir mūsu katra ikdiena. Šis ir mirklis, kad pats nozīmīgākais norisinās tieši šeit un tagad, šajā mirklī.
„Patiesības ceļš ir vienkāršs, bet nav viegls” tā teicis Juris Rubenis, un es tam piekrītu.
Tas ir laiks, kad domas raisās ap vārdu MĪLESTĪBA. Mīlestībai nevajadzētu būt aprobežotai un īpašnieciskai. Manā sapratnē Mīlestībai ir it visur. Mīlot vienu cilvēku, saprotu, ka mīlu arī visus pārējos, vienkārši kā mīl cilvēks cilvēku. Un tad arī cilvēkiem ir viegli palūgt piedošanu un piedot pašai sev, un saprast citu cilvēku izteiktos pārmetumus, pateiktās domas, vārdus. Tu saproti, ka esi sācis mīlēt pats sevi, visu sev apkārt – klusumu, zvērus, putnus, debesis... Un Tu sajūti, kā tava Mīlestības enerģija plūst uz visām pusēm. Tāda ir tā MĪLESTĪBA.
Tās ir dažas no manām domām, atziņām, kuras raisījušās Retrīta laikā.
Es sūtu, ļoti lielu, mīļu paldies skolotājai Marikai, visām meitenēm, kuras bija kopā ar mani šajā Retrītā. Lielu paldies saku arī Diānai. Diānai ir savs īpašs paldies un tas jau ir cits stāsts. Paldies, saku Dievam un visai pasaulei!
Ar cieņu - R.
Manas pārdomas pēc Retrīta Ružciemā
Šorīt pamostos ar dīvainu sajūtu sirdī. Ir sācies klusuma retrīts Ružciemā ar Skolotāju Mariku. Skolotāja noteikusi, ka jāievēro pilnīgs klusums.
Pēdējā laikā man bija sācies „maratons” – viss vienā skriešanā. Beidzot laiks padomāt par sevi. Kas es esmu? Kurp ved mans ceļš? Kāpēc esmu šeit? Esmu jau bijusi Klusēšanas retrītos, bet šis ir citādāks, un citādāks tieši ar savu absolūto klusumu. Vēl joprojām mācos ieklausīties sevī, savā Dvēselē un visā Dieva radītajā pasaulē, visā, kas ir ap mani. Kad pēdējo reizi esmu ieklausījusies klusumā? Es mācos tam pievērst arvien lielāku uzmanību. Šis tīrais gaiss mudina mani uz pārdomām.
Rodas arvien vairāk jautājumu pašai pret sevi. Pamazām tieku ar jautājumiem galā.
Ir īstais laiks, lai padarītu katru dienu par svētkiem. Klusums, laimes sajūta, bet gribās tomēr ar kādu dalīties šajās izjūtās, bet...Skolotāja rāda – kušš... Katrs klusuma brīdis, mirklis īstenībā ir tik spēcīgs un spēcinošs, tik jaudīgs.
Dodos pastaigā pa Ružciema dabas takām, pļavām. Kā smaržo pļavas? Šī smarža, liekas, tik pazīstama! Atceros – bērnībā, kad braucām uz Latgali Rogovkā, tur arī tik spēcīgi smaržoja pļavas. Izrādās, es jau bērnībā biju izjutusi šo klusumu un man tas tik ļoti patika. Lūk, kāda atklāsme ir atnākusi šajā klusumā.
Sienāzis lec pa priekšu, it kā ceļu rādīdams un pie meža ielec garajā zālē un pazūd no mana redzesloka. Ieejot mežā, mani pārņem tāda sajūta, ka neesmu viena – protams es eju, sadevusies rokās ar Laimi un Mīlestību. Pasaulē, kurā spīd Mīlestība, vienmēr ir silti... Šos jaukos vārdus teicis Juris Rubenis. Šajos vārdos jau ir viss pateikts, bet ne visi tos saprot....
Apsēžos uz soliņa un ļaujos domām, klausos meža skaņās, ļaujos klusumam...un tāda sajūta, ka meža šalkas saka: „Paklusē – ieklausies!” Tāds klusums, miers un brīnišķīgi dievišķa labsajūta.
Ja vēlies pacelties mākoņos,
Tad lido
Ar saviem tīrajiem sapņiem...
Laiks tik ātri aizskrējis, un šis Retrīts ir jau beidzies un bezgala skumji ir šķirties no jums visiem. Esmu jums katram pateicīga, jo no katra esmu, ko iemācījusies, domājusi par katru kādu domu.
Labprāt kaut uz vienu mirkli apstādinātu laiku...un mūsu laimīgās sajūtas būtu ilgākas, bet laiks traucas uz priekšu un mainās ik mirklis, kurš vairs nekad neatkārtosies.
Dzīvē ne vienmēr notiek tā kā gribētos, bet man ir ticība sev un saviem spēkiem.
Patiesības ceļš it kā ir vienkāršs, bet nav viegls.
Tik daudz ko vēl gribās pateikt, bet vienu zinu droši es turpināšu izbaudīt klusumu katrā sev brīvajā brīdī.
Paldies Skolotājai Marikai, paldies katram Retrīta dalībniekam.
Es novēlu katram no mums atrast savu Laimes atslēgu un atslēgt savas Laimes durvis! Esiet laimīgi!
R.
Klusēšanas retrīts.
Es esmu ļoti pateicīga Dievam un Tev, Marika, par doto iespēju baudīt šo klusēšanas retrītu un nonākt pie vērtīgām atziņām, kuras ikdienā, skrienot gadu garumā ir tā noliktas malā un durvis ir tik ļoti aizvērtas, ka ir pat grūti atvērt. Lai gan es vienmēr esmu domājusi, ka tās ir atvērtas. Šeit es runāju par sirds , patiesas mīlestības durvīm. Izrādās, ka tā ir bijusi tikai ilūzija. Cik sāpīgi!
Un tomēr man ir patiess prieks, ka esmu to sapratusi un varu turpināt baudīt šo klusumu un mieru, jo ir atvaļinājums un mani mīļie ir radījuši apstākļus, lai tas viss varētu tā notikt un es varu visu apsvērt un izvērtēt. Paldies viņiem par to! Jo man pietrūka vēl mazliet. Varbūt kāda pus dieniņa, lai saliktu šos punktus uz „i”. Tas ir ļoti grūts, bet svētīgs darbs ar sevi.
Un šīs meditācijas. Tās bija tieši laikā. Katra savādāka, bet ļoti būtiska. Kā palīginstruments sevis vērošanā. Paldies!
Arī ēdināšana un tās grafiks bija vienreizēji precīzi saplānots.
Līdz ar to no tā, ka sākumā domāju, ko es tur daru, kāpēc es vispār esmu šeit, tad esmu ļoti pateicīga, Dievam, ka paliku un izturēju. Liels paldies visiem, kas iesaistījušies, lai šis retrīts varētu notikt un notika un jo īpaši Tev, mīļo skolotāj.
Paldies!!!
Ar patiesu mīlestību A.
Daži ieraksti no manas 2012 gada vasaras retrīta dienasgrāmatas:
Līdz ar retrīta pirmā rīta brokastu biezputru pie manis atnāk nu jau pazīstamā ritrītu iesākuma sajūta - un ko tagad!? Pulkstenis nemaz tā nesteidzas, bet sākotnēji bezdarbība mazliet mulsina. Ceļš pie nospraustajiem retrīta mērķiem ir sācies.
Likumsakarīga ir retrīta atziņa par to, ka ikdienā daudzas lietas uztveram kā pašsaprotamas un atbilstoši nenovērtējam. Lai arī saprotu, ka gan jau uz noteiktu laiku, bet atgriežoties mājās daudzu ikdienas sīkumu baudīšana pārvērtusies par īstiem svētkiem.
Meditācijas, dabas tuvums un klusums ir atstājis nospiedumus, to pamanu es pati, un pirmajā darbā dienā ikviens no darba kolēģiem, ko satieku. Ļoti gribas saglabāt un nepazaudēt šīs sajūtas, apņemšanās, paveikto un sasniegt sev noliktos mērķus.
Paldies visiem, kas bijām kopā - klusējot, bet tomēr blakus! U.
